Robežkontroli kritizē kā dārgu un neefektīvu

Robežceļu kavēšanās un ikdienas dzīves traucējumi pieaug

Pārrobežu satiksme starp Vāciju un tās kaimiņvalstīm Austriju, Čehiju un Nīderlandi joprojām saskaras ar ievērojamiem šķēršļiem, jo ​​robežkontrole joprojām ir spēkā, neskatoties uz pieaugošo kritiku. Nesenie slēgumi Nīderlandes pusē, īpaši Bēkas pilsētā netālu no Eltenas, izraisīja lielus satiksmes sastrēgumus brīvdienu nedēļas nogalēs. Tādi ceļi kā Eltenseweg un Zum Waldkreuz tika bloķēti, lai neļautu autovadītājiem izvairīties no Vācijas kontrolpunktiem gar A3 automaģistrāli.

Vietējās amatpersonas pauda neapmierinātību ar pieaugošo satiksmes slodzi tuvējās pilsētās. Eltenas ciema vecākais Alberts Jansens brīdināja, ka atkārtotie sastrēgumi vairs nav pieņemami, īpaši tuvojoties vasaras brīvdienām. Slēgšana ir daļa no Vācijas un Nīderlandes iestāžu koordinētiem centieniem, tomēr pieaugošais spiediens uz iedzīvotājiem un ceļotājiem ir atjaunojis debates par šādas stingras kontroles prakses nepieciešamību.

Bavārijā kritizēta robežpolitika

Tikmēr Bavārijā Marlēna Šēnbergere, Bundestāga deputāte, kas pārstāv Bündnis 90/Die Grünen, aicina izbeigt to, ko viņa raksturo kā nelikumīgus un izšķērdīgus robežkontroles pasākumus uz Austrijas un Čehijas robežas. Atsaucoties uz valdības iekšējiem datiem, Šēnbergere ziņoja, ka dažās nedēļās federālā policija šajos kontrolpunktos atgrieza mazāk nekā trīs personas dienā. Vienā nesenā gadījumā uz Čehijas robežas netika noraidīta neviena persona.

Tikai aptuveni pieci procenti no tiem, kas tika atraidīti visā valstī, bija faktiski patvēruma meklētāji, kas kritiķu skatījumā ir šīs kontroles simboliskais raksturs, nevis funkcionāls atturošs līdzeklis. Pēc Šēnbergeres teiktā, šīs darbības ne tikai pārkāpj tiesas lēmumus, bet arī ik gadu izšķērdē vairāk nekā 100 miljonus eiro federālo resursu. Viņa piebilda, ka tie, kas turpina šo politiku, ignorē pārslogoto robežpoliciju, aizkavētos pasažierus un vietējo uzņēmumu zaudējumus pierobežas reģionos.

Politiskā vēstīšana un juridiskas bažas

Strīds ir saistīts arī ar politiskiem naratīviem. Kritiķi apsūdz Kristīgi sociālās savienības (CSU) biedrus, īpaši iekšlietu ministru Aleksandru Dobrintu, robežkontroles pasākumu izmantošanā kā populistisku kampaņas instrumentu bez jebkāda izmērāma ieguvuma drošībai. Šēnbergere norādīja, ka robežkontroles pasākumu mērķis nekad nav bijis praktisks, bet gan kalpo kā politiskās stingrības izpausme. Viņa šo politiku nosauca gan par konstitucionālu risku, gan par finanšu tēriņu, kas grauj tiesiskumu.

Šis arguments sniedzas tālāk par efektivitāti. Juridiskie eksperti ir norādījuši uz agrākiem tiesas lēmumiem, kuros daļa no Vācijas robežkontroles prakses tika atzīta par Eiropas Savienības tiesību aktu pārkāpumu, jo īpaši attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos un patvēruma procedūrām. Neskatoties uz to, nekādas strukturālas izmaiņas nav ieviestas, un robežkontroles īstenošana turpinās bez jaunām juridiskām garantijām.

Eiropas sadarbība joprojām ir kritiski svarīga

Plašāks Eiropas konteksts piešķir šai problēmai vēl vienu slāni. Lai gan robežu slēgšana un satiksmes haoss dominē ziņu virsrakstos, sadarbība starp Vāciju un tās kaimiņvalstīm joprojām ir būtiska kontinenta stabilitātei. Nekur tas nav tik acīmredzams kā notiekošajā sadarbībā starp Vāciju un Franciju, kas joprojām kalpo kā pārrobežu partnerības paraugs.

Kopš Elizejas līguma parakstīšanas 1963. gadā Vācija un Francija ir stiprinājušas savas saites, izmantojot kopīgus politiskus mērķus, izglītības apmaiņas un kultūras programmas. Viens spilgts piemērs ir Berlīnes un Parīzes amatniecības palātu kopīgais darbs. Viņu nesenajā projektā “Radīšanas māksla 2025” Berlīnes Dekoratīvās mākslas muzejā tika demonstrēta kopīga meistarība, piesaistot lielus apmeklētājus un demonstrējot divpusēju projektu reālās priekšrocības.

Šī saikne attiecas arī uz profesionālo izglītību, ko atbalsta Erasmus+ programmas, kas nosūta vācu mācekļus uz ārzemēm, lai iegūtu praktisku pieredzi Francijas pilsētās, piemēram, Kalē, Parīzē un Marseļā. Šīs apmaiņas uzsver, ka mobilitāte un atvērtas robežas nav abstrakti ideāli, bet gan reāli mācību un izaugsmes instrumenti. Tās arī apstiprina, ka starptautiskās sadarbības vērtība sniedzas daudz tālāk par tirdzniecību — tā stiprina kopīgo Eiropas identitāti.

Atšķirības starp praksi un politiku

Atšķirība starp simbolisko kontroli un praktisko integrāciju kļūst arvien redzamāka. No vienas puses, iedzīvotāji saskaras ar ilgām kavēšanām un pieaugošu neapmierinātību ar īslaicīgiem ceļu bloķējumiem un policijas klātbūtni, kam ir apšaubāma ietekme uz drošību. No otras puses, iestādes un indivīdi turpina padziļināt pārrobežu sadarbību, īpaši tādās jomās kā izglītība, māksla un jauniešu mobilitāte.

Laikā, kad darba tirgi, klimata iniciatīvas un aizsardzības centieni ir atkarīgi no vienotības, kritiķi apgalvo, ka robežkontrole sūta nepareizu signālu. Viņi saka, ka šī politika nevis stiprina drošību, bet gan vājina uzticēšanos ES nolīgumiem un novirza enerģiju no problēmām, kurām nepieciešama starptautiska koordinācija.

Vācijas pašreizējā pieeja arvien vairāk neatbilst plašākajam Eiropas projektam. Kamēr Berlīne un Parīze gatavo nākamo kopīgo kultūras izstāžu un profesionālo partnerību kārtu, satiksmes sastrēgumi un juridiskā nenoteiktība izplatās gar pārējām tās robežām.

Pieaugošā spriedze starp nacionālo politiku un Eiropas integrāciju tagad prasa steidzamu uzmanību — ne tikai raitākas ceļošanas labad, bet arī lai nodrošinātu, ka uzticēšanās, likumība un sadarbība netiek grauta savienības malā.