Vācijā pieaug bailes no kara, vēsturiskajai atmiņai saduroties ar tagadnes realitāti

Astoņas desmitgades pēc nacistiskās Vācijas kapitulācijas, kas izbeidza Otro pasaules karu Eiropā, visā valstī pārņem jaunas bailes. 8. maija – datuma, kas vēsturiski tiek atcerēts kā atbrīvošanās brīdis – piemiņas pasākumu laikā arvien vairāk vāciešu pauž dziļas bažas, ka Eiropa atkal varētu nonākt liela mēroga konfliktā. Bailes vairs nav abstraktas. Tās ir jūtamas uz ielām, pie vakariņu galdiem un pat terapijas telpās.

Saskaņā ar jaunāko ARD-DeutschlandTrend aptauju 64 procenti vāciešu pauž nopietnas bažas par vēl viena liela kara iespējamību Eiropā. Šīs bailes ir spēcīgākas valsts austrumu daļā, sieviešu vidū un jaunākās paaudzēs. Jāatzīmē, ka 81 procents jauniešu vecumā no 12 līdz 25 gadiem baidās no kara, kas sasniegtu Vācijas teritoriju.

Terapeiti tagad klīnikās novēro kara trauksmi

Šīs pārmaiņas neaprobežojas tikai ar sabiedriskās domas aptaujām. Psihologi un terapeiti Vācijā, īpaši Hesenē, ziņo, ka arvien vairāk pacientu ziņo par to, kas tiek raksturots kā “Kriegsangst” — bailes no kara. Lai gan klīniskajās vadlīnijās tā oficiāli nav atzīta par atsevišķu diagnozi, terapeiti norāda, ka kara trauksme arvien vairāk tiek apspriesta kā daļa no ģeneralizētiem trauksmes traucējumiem, īpaši to cilvēku vidū, kuri jau cīnās ar garīgās veselības problēmām.

“Daudzi no šiem pacientiem jau cīnās ar depresiju vai hronisku trauksmi,” sacīja Heike Vintera, Hesenes Psihoterapeitu palātas prezidente. “Kara trauksme pievieno vēl vienu slāni. Viņi sev jautā, kas notiktu, ja ietekmīgs līderis nospiestu kodolieroču pogu.” Viņas kolēģe Ariadne Sartoriusa ir novērojusi līdzīgus modeļus bērnu un pusaudžu vidū, kuri baidās tikt iesaukti armijā vai pārvietoti.

Atšķirībā no ārstējamākām bailēm, piemēram, fobijām, kas saistītas ar dzīvniekiem vai slēgtām telpām, kara trauksme izriet no ģeopolitiskas spriedzes, kas ir tālu ārpus jebkura indivīda kontroles. Nespēja ietekmēt iznākumu pastiprina bezpalīdzības sajūtu, padarot trauksmi visaptverošāku un grūtāk pārvaldāmu.

Pieminot pagātni, dzīvojot tagadnē

Šīs pieaugošās bažas rodas nacionālās pārdomu brīdī. 8. gada 1945. maijā Vācijas militārie vadītāji parakstīja dokumentu, kas oficiāli izbeidza karadarbību Eiropā. 1985. gadā prezidents Rihards fon Veiczekers šo dienu nosauca par "atbrīvošanas dienu" – terminu, kas tolaik bija pretrunīgs, bet vēlāk kļuva plaši pieņemts.

Tomēr šīs frāzes būtība tagad atkal tiek apšaubīta. Tā kā rodas jauni konflikti un vecās ideoloģijas atkal parādās mūsdienu formās, tiek diskutēts par "atbrīvošanās" nozīmi. Daudzi baidās, ka tiek atmestas vēsturiskās mācības, kas gūtas pēc Otrā pasaules kara. Starp tām bija alianšu, dialoga un starptautisko tiesību nozīme kā instrumenti jaunu karu novēršanai.

Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gadā, kas notiek jau ceturto gadu, ir sagrāvis ilūziju, ka Eiropa ir pasargāta no kara. Pēc federālā prezidenta Franka Valtera Šteinmeiera teiktā, pasaule piedzīvo "divkāršu pagrieziena punktu" — ne tikai Krievijas agresijas ziņā, bet arī dažu Rietumu sabiedroto atteikšanās no kopīgajām demokrātiskajām vērtībām.

Atbalsts Ukrainai ir spēcīgs, bet viedokļi dalās piekāpšanās jautājumā

Karam Ukrainā ieilgstot, Vācijā viedokļi kļūst arvien dalīgāki. Saskaņā ar jaunākajiem datiem 47 procenti vāciešu uzskata, ka Ukrainai būtu jāapsver teritoriālas piekāpšanās Krievijai, lai izbeigtu karu. Tas ir kritums salīdzinājumā ar 53 procentiem 2024. gada decembrī, taču tas joprojām liecina, ka gandrīz puse iedzīvotāju ir atvērti sarunām par zemes zaudēšanu.

Vienlaikus 77 procenti vāciešu turpina uzstāt, ka lēmums par sarunām jāpieņem tikai Ukrainai. Arī Ukrainas dalības NATO jautājums rada dažādas domas: 48 procenti to atbalsta ilgtermiņā, savukārt 40 procenti ir pret.

Publiskā diskusija par šo tēmu atspoguļo spriedzi starp vēlmi pēc miera un starptautiskās politikas realitāti. Lai gan tādas personas kā ASV prezidents Donalds Tramps ir norādījušas, ka miers varētu prasīt no Ukrainas ievērojamus kompromisus, Vācijas vadība turpina atbalstīt daudzpusēju stratēģiju, kas ietver diplomātisku spiedienu uz Krieviju un nepārtrauktu militāro palīdzību Ukrainai.

Atmiņu kultūra saskaras ar jauniem spiedieniem

Arī debates par Vācijas vēsturisko atmiņu attīstās. Lielākā daļa vāciešu joprojām atbalsta centienus atcerēties un mācīt par nacistu laikmeta noziegumiem. Piecdesmit procenti uzskata, ka pašreizējais piemiņas līmenis ir atbilstošs, savukārt 22 procenti domā, ka būtu jādara vairāk. Starp jauniešiem vecumā no 18 līdz 34 gadiem vairāk nekā trešdaļa uzskata, ka Vācijai ir jādara vairāk, lai saglabātu savu atmiņas kultūru.

Tomēr 23 procenti uzskata, ka nacistu noziegumiem tiek pievērsta pārāk liela uzmanība. Šis skaitlis pieaug līdz 47 procentiem galēji labējās partijas AfD atbalstītāju vidū, kas signalizē par skaidru šķelšanos politiskajā ainavā. Nacionālistiskajām un populistiskajām kustībām iegūstot popularitāti visā Eiropā, tostarp Vācijā, Rumānijā un citur, vēsturnieki un pedagogi brīdina par centieniem pārrakstīt vēsturi un mazināt pagātnes zvērību nozīmi.

Miera definēšana baiļu laikmetā

Runājot un intervijās, atzīmējot Otrā pasaules kara beigu 80. gadadienu, vairāki Vācijas līderi uzsvēra, ka mieru nevar reducēt uz kara neesamību. Prezidents Šteinmeiers paziņoja, ka patiesam mieram jāietver brīvība un cilvēktiesības — vērtības, kuras aktīvi apdraud autoritārie režīmi un politiskie spēki, kuru mērķis ir graut demokrātiskās struktūras no iekšienes.

“Miers, kas pastāv bez brīvības, nav nekas vairāk kā klusēšana apspiestības apstākļos,” Bundestāgā sacīja Šteinmeiers. Viņa izteikumi tika plaši interpretēti kā kritika gan ārvalstu autokrātijām, gan tām simpatizējošām iekšējām kustībām.

Neskatoties uz pieaugošajām bailēm, eksperti piekrīt, ka šīs bažas, ja tās tiek risinātas uzmanīgi, var pārvaldīt. Terapeiti mudina cilvēkus ierobežot plašsaziņas līdzekļu patēriņu, iesaistīties kopienas dialogā un koncentrēties uz to, kas ir viņu kontrolē. Dažreiz pat vienkāršas stratēģijas, piemēram, īslaicīga atvienošanās no ziņām, var sniegt atvieglojumu.

Atceroties savu pagātni, Vācija saskaras ar nākotni, ko veido nemiers, politiskā nestabilitāte un atjaunoti draudi mieram. Nācijas spēja ievērot savas demokrātiskās vērtības, atbalstīt kaimiņvalstis un saglabāt vēsturisko patiesību tiks pārbaudīta — ne tikai politikā, bet arī tās iedzīvotāju sirdīs un prātos.