Vācija virza stingrākus patvēruma likumus

Federālā valdība ierosina paplašināt pilnvaras attiecībā uz patvēruma noteikumiem

Vācijas federālā valdība ir apstiprinājusi likumprojektu, kas būtiski mainītu patvēruma lietu izskatīšanu valstī. Iekšlietu ministra Aleksandra Dobrinta vadītais priekšlikums paredz piešķirt federālajai valdībai pilnvaras vienpusēji klasificēt noteiktas valstis kā "drošas izcelsmes valstis" — neprasot Bundesrāta, federālo zemju likumdevējas institūcijas, piekrišanu.

Šīs izmaiņas ir daļa no plašākas stratēģijas, kuras mērķis ir vienkāršot patvēruma procedūras un nodrošināt ātrāku deportāciju. Šis pasākums īpaši attiecas uz tādām valstīm kā Alžīrija, Indija, Maroka un Tunisija pārklasificēšanas nolūkā. Ierosinātais likums ietver arī obligātās juridiskās pārstāvības atcelšanu deportācijas un aizturēšanas lietās, kas ir tiesības, kuras tika ieviestas tikai pagājušajā gadā iepriekšējās valdības laikā.

Kritiķi no dažādām pusēm, tostarp juridiskajām apvienībām un politiskās opozīcijas, ir pauduši bažas. Juridiskie eksperti apgalvo, ka konstitucionālo pārbaužu apiešana un paļaušanās tikai uz ES tiesību aktiem varētu sarežģīt tiesu procesus, nevis tos paātrināt. Bēgļu aizstāvības grupas, piemēram, Pro Asyl, šo soli nosauca par juridiski apšaubāmu un principiāli nedemokrātisku, brīdinot, ka tas varētu liegt neaizsargātām personām tiesības uz aizsardzību.

Konstitucionālie principi tiek rūpīgi pārbaudīti

Vācijas konstitūcija pašlaik paredz Bundesrāta iesaistīšanos, nosakot, kuras valstis tiek uzskatītas par drošām patvēruma lēmumu pieņemšanai. Valdība tagad atsaucas uz ES direktīvu, kas ļauj dalībvalstīm definēt šādas klasifikācijas ar vienkāršiem rīkojumiem. Ja likums tiktu pieņemts, tas faktiski atstātu federālās zemes malā vienā no jutīgākajām migrācijas politikas jomām.

Zaļās partijas likumdevēji ir asi reaģējuši. Filiza Polata, ievērojama balss migrācijas politikas jautājumos, apsūdzēja valdību demokrātisko pamatvērtību graušanā. Pēc viņas teiktā, valstu klasificēšana kā "drošas" nav administratīva procedūra, bet gan nopietns juridisks lēmums, kas tieši ietekmē cilvēku piekļuvi patvērumam, un to nedrīkst pieņemt vienpusēji.

SPD, viena no valdošās koalīcijas partijām, aizstāvēja reformu, uzskatot to par nepieciešamu, lai pārvarētu likumdošanas strupceļus Bundesrātā. SPD parlamentārais sekretārs Dirks Vīze sacīja, ka priekšlikums ir atbilde uz atkārtotu opozīcijas partiju, īpaši Zaļo, pretestību.

Baznīcu patvēruma lietu skaits pieaug, reaģējot uz deportācijas draudiem

Paralēli federālajai iniciatīvai arvien vairāk patvēruma meklētāju Vācijā meklē patvērumu baznīcās. Šī prakse, kas pazīstama kā “baznīcas patvērums”, nodrošina pagaidu aizsardzību pret deportāciju. Lielākā daļa šo gadījumu ir saistīti ar “Dublinas gadījumiem” — personām, kuras jau ir lūgušas patvērumu citā ES valstī un tāpēc ir pakļautas pārvietošanai saskaņā ar ES tiesību aktiem.

Baznīcu patvēruma lietu skaita pieaugums liecina, ka daudzi patvēruma meklētāji baidās no sekām, kas varētu rasties, ja tiktu nosūtīti atpakaļ uz valstīm, caur kurām viņi ir šķērsojuši ceļu vai no kurām viņi ir cēlušies, un kuras saskaņā ar jauno priekšlikumu tagad var tikt atzītas par “drošām”. Baznīcas, lai gan tām nav oficiālas juridiskas pilnvaras bloķēt deportācijas, kalpo kā pēdējās instances patvēruma vietas, bieži vien izraisot sarežģītas juridiskas un ētiskas debates.

Pieaugoša plaisa migrācijas politikas debatēs

Ārpus Vācijas migrācijas debates visā Eiropā risinās agresīvākā veidā. Albāņu filozofe un politoloģe Lea Ipi asi kritizēja savas dzimtenes sadarbību ar Itāliju migrantu aizturēšanas centru izveidē. Viņasprāt, šīs iestādes ir cietumi cilvēkiem, kuri nav izdarījuši nekādus noziegumus, izņemot bēgšanu no konflikta vai ekonomiskā sabrukuma.

Ipi nosauca šo iniciatīvu par politiskā oportūnisma un neokoloniālo ambīciju produktu, kas paredzēts, lai Albāniju pasniegtu kā "attīstītu" ES kandidātvalsti, kas ir gatava uzņemt migrantus. Viņa uzsvēra, ka šādi pasākumi maskē dziļākas problēmas, piemēram, albāņu jauniešu masveida emigrāciju un valsts nespēju piedāvāt reālas ekonomiskās perspektīvas.

Viņa arī brīdināja, ka pieaugošā paļaušanās uz aizturēšanu un deportāciju migrācijas pārvaldībā atspoguļo plašāku politisku neveiksmi. Pēc Ypi teiktā, deportācija ir kļuvusi par instrumentu iedzīvotāju disciplinēšanai un pilsonības pārdefinēšanai kā privilēģijai, nevis tiesībām. Viņa kritizēja valdības, tostarp progresīvās, par galēji labējo retorikas pieņemšanu, cerot atgūt sabiedrības vienprātību ar stingras imigrācijas politikas palīdzību, — taktiku, ko viņa raksturoja kā principiāli kļūdainu.

Bīstama politiska ilūzija

Ipi apgalvo, ka ideja par sabiedrības saliedētības atjaunošanu, izmantojot stingrāku imigrācijas kontroli, ir bīstama ilūzija. Viņasprāt, šī stratēģija tikai pastiprina labējo partiju ietekmi, kas jau sen ir dominējušas sarunās par identitāti, robežām un piederību. Viņa uzskata, ka īstais konflikts nav starp migrantiem un pilsoņiem, bet gan starp tiem, kuriem ir ekonomiskā vara, un tiem, kas no tās ir izslēgti.

Viņas kritika attiecas arī uz Eiropas centriski kreisajām partijām, tostarp Lielbritānijas Leiboristu partiju premjerministra Stārmera vadībā, kuru viņa apsūdz konservatīvas politikas atdarināšanā, nevis jēgpilnu alternatīvu piedāvāšanā. Viņa uzskata šo tendenci par pēckara ideālu – starptautiskās sadarbības, sociālā taisnīguma un iekļaujošas pilsonības – nodevību.

Ipi aicina atgriezties pie šķiru solidaritātes kā politiska ietvara, kas var apvienot gan migrantus, gan vietējos strādniekus kopīgā cīņā pret sistēmisku nevienlīdzību. Viņa brīdina, ka nespēja risināt atstumtības ekonomiskos cēloņus tikai veicina uz identitāti balstītas politikas pieaugumu, kas galu galā vājina demokrātiju.

Politiskais impulss pretstatā juridiskajiem aizsardzības pasākumiem

Vācijas valdības pašreizējā stratēģija tiecas atgūt kontroli pār migrācijas politiku, paātrinot deportācijas un ierobežojot juridisko aizsardzību. Taču šis solis sastopas ar nopietnu pretestību gan no pilsoniskās sabiedrības, gan valdošās koalīcijas daļu puses. Tas skar arī plašākas debates par valsts lomu, izpildvaras ierobežojumiem un to valstu atbildību, kuras gūst labumu no globālajām ekonomiskajām sistēmām, kas bieži vien veicina tieši to pārvietošanos, ko tās tagad cenšas ierobežot.

Strīdu centrā ir fundamentāls jautājums: vai migrācijas kontroles efektivitātei jānotiek uz juridiskās uzraudzības un cilvēktiesību garantiju rēķina? Daudziem novērotājiem pašreizējā pieeja liecina par attālināšanos no iekļaujošas pārvaldības un virzību uz modeli, kas atstumtību uzskata par politiskā spēka pazīmi.

Likumprojektam virzoties uz priekšu Bundestāgā un Bundesrātā, Vācija atkal nonāk juridiskās integritātes, politiskās lietderības un starptautiskās atbildības krustcelēs.