Tikai 16% vāciešu ir gatavi aizstāvēt savu valsti

Nesen veiktā valsts mēroga aptauja atklāja ievērojamu plaisu starp uztvertajiem draudiem un iedzīvotāju vēlmi reaģēt militāri. Tikai 16 procenti respondentu teica, ka bruņota uzbrukuma gadījumā viņi "noteikti" ņemtu rokās ieročus, lai aizstāvētu Vāciju. Vēl 22 procenti norādīja, ka viņi "iespējams", bet 59 procenti respondentu nevēlas vai, visticamāk, nepiedalīsies valsts aizsardzībā.

Vēl izteiktāka nevēlēšanās ir sieviešu vidū – 72 procenti aptaujāto norāda, ka necīnītos. Jaunāku cilvēku vidū to cilvēku īpatsvars, kuri ir gatavi dienēt, ir līdzīgi zems, kas uzsver paaudžu maiņu attieksmē pret valsts aizsardzību. Šie skaitļi parādās laikā, kad ģeopolitiskā spriedze un notiekošie konflikti ārvalstīs veicina sabiedrības debates par Vācijas un tās sabiedroto drošību.

Pieaug bažas par iespējamu konfliktu

Vairāk nekā ceturtā daļa aptaujāto uzskata, ka Vācijai nākamo piecu gadu laikā varētu draudēt tiešs militārs uzbrukums. Šāda līmeņa bažas atspoguļo plašākas bažas, ko izraisījuši notiekošie kari, tostarp Krievijas nepārtrauktais uzbrukums Ukrainai, kas jau ir prasījis desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju dzīvības un miljoniem cilvēku ir atstājis savas mājas. Neskatoties uz paaugstināto riska uztveri, gatavība personīgi piedalīties bruņotā aizsardzībā nav palielinājusies.

Turpretī vairākums respondentu — 59 procenti — uzskata, ka ir iespējams, ka Vācijai tajā pašā laika posmā kolektīvās aizsardzības saistību ietvaros tiks lūgts sniegt militāru atbalstu citai NATO dalībvalstij. Šī neatbilstība starp ārvalstu iesaistes gaidām un iekšzemes aizsardzības vēlmi rada jautājumus par valsts vispārējo sagatavotību un sabiedrības nacionālās atbildības izjūtu.

Politiskā un sociālā atvienošanās

Analītiķi kā vienu no zemo rādītāju skaidrojumiem min pieaugošo atsvešināšanos starp pilsoņiem un valsts institūcijām. Kritiķi apgalvo, ka gadiem ilgi samazinātie militārie izdevumi, ierobežotā sabiedrības iesaistīšanās aizsardzības jautājumos un nepietiekamais uzsvars uz nacionālo identitāti ir vājinājuši sabiedrības saikni ar bruņotajiem spēkiem. Daži zemo vēlmi cīnīties uzskata par politiskās atsvešinātības simptomu, nevis tikai par personisku nevēlēšanos.

Komentētāji brīdina, ka bez sabiedrības atbalsta pat labi aprīkotam militārajam spēkam var būt grūtības efektīvi darboties krīzes situācijā. Valsts aizsardzības spējas ir atkarīgas ne tikai no profesionāliem karavīriem, bet arī no plašākas sabiedrības gatavības sniegt ieguldījumu ārkārtas situācijās. Jaunākie dati liecina, ka šī pilsoniskā dimensija Vācijā pašlaik ir nepietiekami attīstīta.

Globālie konflikti ietekmē uztveri

Karš Ukrainā turpina veidot sabiedrības viedokli. Ziņojumi par lieliem upuriem, plašiem postījumiem un tādu modernu ieroču kā dronu izmantošanu ir pastiprinājuši bažas, ka Eiropā joprojām ir iespējams liela mēroga konflikts. Vairāk nekā miljona Ukrainas bēgļu pieplūdums Vācijā ir arī izraisījis sabiedrības debates, dažkārt kļūstot kritiskas, par cerībām, kas tiek liktas uz tiem, kas bēg no kara, salīdzinot ar vāciešu attieksmi pret savas valsts aizstāvēšanu.

Novērotāji norāda, ka, lai gan aicinājumi uz pašaizsardzību dažkārt ir vērsti uz āru, tāda pati apņemšanās iekšzemē nav spēcīgi izteikta. Šī pretruna ir kļuvusi par daļu no plašākas sarunas par pilsonisko pienākumu, aizsardzības politiku un līdzsvaru starp humāno palīdzību un valsts drošības prioritātēm.

Aizsardzības politikas izaicinājumi

Politikas veidotājiem zemais to pilsoņu īpatsvars, kuri ir gatavi cīnīties, rada stratēģiskas bažas. Aizsardzība balstās ne tikai uz tehnoloģiskajām iespējām un apmācītu personālu, bet arī uz sabiedrības vēlmi atbalstīt valsts drošības pasākumus. Kad lielākā daļa iedzīvotāju pauž nevēlēšanos tieši aizstāvēt valsti, tas var apdraudēt atturēšanas spēju un vājināt sabiedroto uzticību.

Šīs problēmas risināšana var prasīt uzticības atjaunošanu valsts institūcijām, pārredzamības palielināšanu aizsardzības plānošanā un mūsdienīgas pilsoniskās atbildības izpratnes veicināšanu, kas rezonē ar pašreizējām paaudzēm. Valdība saskaras ar izaicinājumu veicināt kolektīvas apņemšanās sajūtu, neatgriežoties pie novecojušiem vai piespiedu patriotisma modeļiem.