Turku
Itālijas
Spāņu
portugālis
rumāņu
albāņu
lietuviešu
Latvijas
Bulgārijas
grieķu
ungāru
Franču
Horvātijas
čehu
Notikumi, kas risinājās Rostokā-Lihtenhāgenā 1992. gada augustā, joprojām ir viena no satraucošākajām epizodēm Vācijā pēc atkalapvienošanās. Piecu dienu laikā, no 22. augusta līdz 26. augustam, izcēlās brutāls vardarbības vilnis, kad simtiem galēji labējo ekstrēmistu, tūkstošiem skatītāju uzmundrināti, uzbruka "Sonnenblumenhaus" (Saulespuķu mājai) Rostokas-Lihtenhāgenas rajonā. Šajā ēkā atradās Centrālā patvēruma meklētāju uzņemšanas iestāde (ZAst) un dzīvokļi, kuros dzīvoja aptuveni 100 Vjetnamas iedzīvotāju, no kuriem daudzi bija bijušie līgumdarbinieki no VDR.
Vardarbības veidošana
Vardarbība nav radusies vakuumā. Dažas nedēļas pirms uzbrukumiem Rostokā-Lihtenhāgenā pieauga spriedze. ZAst bija pārpildīts, un patvēruma meklētāji, īpaši romi no Rumānijas, dzīvoja šausminošos apstākļos bez atbilstošas pajumtes, ēdiena gatavošanas iespējām vai sanitārijas. Vietējie iedzīvotāji savas dusmas vērsa uz šiem patvēruma meklētājiem, un šo noskaņojumu saasināja galēji labējās grupas, piemēram, “Hamburger Liste für Ausländerstopp”, kas izplatīja pret imigrantiem vērstas skrejlapas. Vietējie mediji arī spēlēja savu lomu, pastiprinot naidīgo atmosfēru, un daži ziņojumi pat paredz vardarbību nedēļas nogalē, 22. augustā.
1990. gadu sākums Vācijā iezīmējās ar karstām publiskajām debatēm par imigrāciju, patvērumu un nacionālo identitāti. Politiskā un plašsaziņas līdzekļu retorika tajā laikā bieži atsaucās uz priekšstatu, ka “laiva ir pilna”, veicinot baiļu un naidīguma atmosfēru pret ārzemniekiem. Šis ksenofobiskais noskaņojums atrada auglīgu augsni bijušajā Austrumvācijā, kur pēc atkalapvienošanās perioda ekonomiskās grūtības un sabiedrības satricinājumi izraisīja nacionālisma pieaugumu un plašu vilšanos.
Uzbrukums un tā sekas
22. gada 1992. augustā situācija Rostokā-Lihtenhāgenā dramatiski saasinājās. Piecas dienas Saulespuķu nams atradās aplenkumā, labējie ekstrēmisti sāka virkni arvien vardarbīgāku uzbrukumu. Līdz 24. augustam ēka tika nodedzināta. Neskatoties uz nepārprotamajām briesmām, policijas reakcija bija ļoti neadekvāta, atstājot gandrīz pilnībā neaizsargātus ēkas iekšpusē esošos iedzīvotājus. Tikai ar saviem pūliņiem un veiksmi Vjetnamas iedzīvotājiem izdevās izbēgt no liesmas, uzlaužot aizslēgtās avārijas izejas un bēgot pāri jumtiem drošībā. Nelielas kreiso aktīvistu grupas mēģināja iejaukties, bet daudzus arestēja policija, nevis uzbrucēji.
Vardarbība beidzot tika kontrolēta 26.augustā, kad policija uzbrucēju izklīdināšanai izmantoja ūdensmetējus un asaru gāzi. Tomēr kaitējums tika nodarīts. Pogroma sekas raidīja vēsu vēstījumu par to, kā tikko apvienotā Vācija izturēsies pret galēji labējo vardarbību. Vainīgie saskārās ar nelielām juridiskām sekām vai bez tām, savukārt upuriem izturējās tā, it kā viņi būtu vainīgi. Daudzi tika piespiedu kārtā aizvesti no Rostokas, un policijas nespēja viņus aizsargāt tikai padziļināja netaisnības sajūtu.
Plašāka ietekme un reakcija
Rostokas-Lihtenhāgenas pogroms bija pagrieziena punkts, kam bija ilgstošas sekas visā Vācijā. Tūlīt pēc tam visā valstī, īpaši bijušajā Austrumvācijā, pieauga rasistiska vardarbība. Uzbrukumi ārzemniekiem, dedzināšana un pat slepkavības kļuva arvien izplatītākas. Arī Rostokas-Lihtenhāgenas politiskajām un sociālajām sekām bija liela ietekme. Nākamajās nedēļās pēc pogroma labējā prese pastiprināja savu kampaņu pret patvēruma meklētājiem, uzstājot uz stingrāku imigrācijas kontroli. Šis spiediens vainagojās ar 1993. gada grozījumiem Vācijas patvēruma likumā, kas ievērojami ierobežoja patvēruma meklētāju tiesības, un daudzi šo soli uzskata par ksenofobisko spēku uzvaru.
Pogroms izraisīja arī pilsoniskās aktivitātes vilni. Rostokā uzbrukumā izdzīvojušie kopā ar vietējiem aktīvistiem nodibināja tādas organizācijas kā Diên Hông – Gemeinsam unter einem Dach eV, kas kalpo gan kā memoriāls, gan kā kopienas centrs. Rostokas Migrantu padome tika dibināta arī 1992. gadā, lai pārstāvētu pilsētas migrantu iedzīvotāju intereses. Rostokas notikumi kļuva par pilsoniskās sabiedrības grupu aicinājumu visā Vācijā, kā rezultātā tika pastiprināti centieni cīnīties pret rasismu un atbalstīt labējās vardarbības upurus.
Pogroma piemiņa
Šodien, vairāk nekā 30 gadus vēlāk, Rostokas-Lihtenhāgenas pogroms joprojām ir drūms atgādinājums par nekontrolēta rasisma briesmām un sabiedrības vienaldzības sekām. Rostokas pilsēta kopā ar universitātēm, pilsonisko sabiedrību un vietējām pašvaldībām ir pielikusi ievērojamas pūles, lai 1992. gada notikumi netiktu aizmirsti un neatkārtotos. Kopš 2015. gada dokumentācijas centrs “Lichtenhagen im Gedächtnis” ir veltīts pogroma piemiņas saglabāšanai un ikgadējo atceres pasākumu koordinēšanai.
Šie piemiņas pasākumi ir ne tikai atskatīšanās pagātnē, bet arī dialoga veicināšana par to, kā novērst šādu vardarbību nākotnē. Tādi pasākumi kā ikgadējās lekcijas, filmu seansi un publiskas diskusijas, kas tiek organizētas ap pogroma gadadienu, kalpo, lai izglītotu jaunās paaudzes par rasisma briesmām un to, cik svarīgi ir cīnīties pret naidu. Pati Rostokas pilsēta ir piedzīvojusi pārvērtības, labējā spārna ekstrēmismam zaudējot lielu daļu savas pozīcijas šajā apgabalā, kas liecina par ilgstošas pilsoniskās iesaistes spēku.
Nodarbības nākotnei
Rostokas-Lihtenhāgenas pogroma atmiņa turpina veidot diskursu par imigrāciju, rasismu un nacionālo identitāti Vācijā. Tas kalpo kā spilgts atgādinājums par to, kas var notikt, ja sabiedrībā tiek ļauts nekontrolēti saasināties un kad valsts nespēj aizsargāt savus neaizsargātākos iedzīvotājus. 1992. gada notikumi arī uzsver to, cik svarīgi ir tieši stāties pretī labējā spārna vardarbībai, kā arī vajadzību pēc pastāvīgas modrības pieaugošā ekstrēmisma apstākļos.
Rostokas-Lihtenhāgenas mācības joprojām ir aktuālas, Vācijai un pārējai Eiropai cīnoties ar migrācijas, integrācijas un sociālās kohēzijas izaicinājumiem. Nākamais uzdevums ir nodrošināt, lai pagātnes šausmas nekad neatkārtotos un lai dominētu tolerances un iekļautības vērtības.
