Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmas, jo īpaši tās veselības aprūpe un ilgtermiņa aprūpes apdrošināšana, atrodas uz sabrukuma sliekšņa, ko veicina sabiedrības novecošanās un pieaugošais pieprasījums pēc pakalpojumiem. Eksperti brīdina, ka bez būtiskas reformas slogs nesamērīgi gulsies uz jaunākajām paaudzēm, savukārt vecākas paaudzes, īpaši Baby Boomer paaudze, turpinās gūt labumu no sistēmas, kas kļūst neilgtspējīga.
Problēmas sakne: demogrāfiskā maiņa
Finanšu spriedze Vācijas ilgtermiņa aprūpes apdrošināšanas sistēmā ir sasniegusi kritisko punktu. Pēc Freiburgas Alberta Ludviga universitātes vadošā ekonomista Bernda Rafelhīšena teiktā, to cilvēku skaits, kuriem nepieciešama aprūpe, ir pieaudzis daudz vairāk nekā tika paredzēts, kad sistēma pirmo reizi tika ieviesta 1995. gadā. Sākotnēji bija paredzēts, ka aprūpes skaits gadu gaitā saņēmēju skaits dubultotos vai trīskāršotos, taču faktiskais pieaugums ir bijis daudz lielāks. To ir saasinājušas politikas izmaiņas, kas paplašināja tiesības uz aprūpi, kā rezultātā kopš sistēmas izveides aprūpes saņēmēju skaits ir četrkāršojies.
Šo straujo pieprasījuma pieaugumu lielā mērā nosaka Vācijas iedzīvotāju novecošanās. Baby Boomer paaudze, tie, kas dzimuši no 1955. līdz 1970. gadam, dzīvo ilgāk nekā iepriekšējās paaudzes, un vairāk no viņiem ir nepieciešama ilgstoša aprūpe. Tajā pašā laikā sistēmā maksā mazāk gados jaunāku darbinieku, kas rada neatbilstību starp iemaksu veicējiem un saņēmējiem.
Politiskās neveiksmes un "sniega bumbas sistēma"
Raffelhüschen apraksta pašreizējo sistēmu kā "sniega bumbas sistēmu", kas uzliek finansiālo slogu nākamajām paaudzēm. Viņš norāda, ka politikas veidotāji par to tika brīdināti jau no paša sākuma, tomēr būtiskas darbības problēmas risināšanai nav veiktas. Tā vietā, lai reformētu sistēmu, lai nodrošinātu tās ilgtspēju, politiskie līderi ir nepārtraukti paplašinājuši ieguvumus, vienlaikus izvairoties no jebkādas reālas izmaksu kontroles, baidoties atsvešināt vecāko balsošanas bloku, kas gūst lielāko labumu no sistēmas.
Ekonomists apgalvo, ka šajā krīzē ir vainojami paši Baby Boomers. "Viņi nav upuri - viņi ir problēma," viņš apgalvo. Viņš apgalvo, ka šī paaudze ir guvusi milzīgu labumu no sistēmas, kas nodrošina arvien vairāk aprūpes, nedomājot, kā par to tiks apmaksāts nākotnē. Līdz ar to palielinās jaunāko paaudžu finansiālais slogs, un tās drīzumā var izrādīties nespējīgas vispār atbalstīt sistēmu.
Draudošais finanšu sabrukums
Situācija ir kļuvusi tik briesmīga, ka Vācijas valdība tagad apsver iespēju jau nākamgad palielināt iemaksas ilgtermiņa aprūpes apdrošināšanas sistēmā. Veselības ministrs Karls Lauterbahs ir paziņojis par lielas reformas plāniem, taču sīkākas detaļas joprojām ir ierobežotas. Saskaņā ar Raffelhüschen teikto, ja netiks veiktas radikālas darbības, sistēma turpinās izjaukt, kā rezultātā samazināsies ieguvumi vai palielināsies izmaksas visiem iesaistītajiem.
Neskatoties uz šo drūmo perspektīvu, valdība nelabprāt samazina pabalstus, tā vietā dodot priekšroku iemaksu likmju paaugstināšanai. Raffelhüschen kritizē šo pieeju, norādot, ka tā būtībā uzliek aprūpes slogu jaunākiem darbiniekiem, kuri jau tagad cīnās ar augstām dzīves dārdzībām. Viņš ierosina, ka taisnīgāks risinājums būtu saglabāt pašreizējo iemaksu līmeni, bet samazināt pabalstus atbilstoši demogrāfiskajai realitātei.
Baby Boomers un Vācijas sociālo sistēmu nākotne
Raffelhüschen brīdina, ka Baby Boomer paaudze rada unikālus draudus Vācijas sociālajām sistēmām. Viņi ir ne tikai lielākā paaudze skaita ziņā, bet arī dzīvo ilgāk un viņiem ir nepieciešama lielāka aprūpe nekā iepriekšējās paaudzes. Tas rada milzīgu spiedienu uz sistēmu, kas nav izstrādāta, lai apmierinātu tik lielu un ilgstošu pieprasījumu pēc pakalpojumiem.
Problēmu pastiprina fakts, ka šai paaudzei bija mazāk bērnu nekā iepriekšējiem, kas nozīmē, ka tagad ir mazāk cilvēku, kas maksā sistēmā, lai viņus uzturētu. Kā atzīmē Raffelhüschen, mūsdienu 30 gadus veco cilvēku paaudzei vēl ir pilnībā jāsaprot krīzes mērogs, ko viņi pārmanto. Vācijas sociālā nodrošinājuma sistēmu ilgtspējība ilgtermiņā ir apšaubāma, un bez lielām reformām finansiālais slogs jaunākajām paaudzēm tikai pieaugs.
Aicinājumi veikt reformas: kas jādara?
Ceļš uz priekšu, pēc Raffelhüschen domām, prasa drosmīgu un tūlītēju rīcību. Viens no iespējamiem risinājumiem ir ierobežot pabalstus ilgtermiņa aprūpei, liekot saņēmējiem par pirmajiem sešiem līdz divpadsmit mēnešiem maksāt no savas kabatas. Lai gan tas varētu būt strīdīgs jautājums, jo īpaši mazuļu boomeru vidū, Raffelhüschen apgalvo, ka tas ir tikai godīgi. Galu galā iepriekšējām paaudzēm bija jāmaksā par savu aprūpi, tad kāpēc lai pašreizējā paaudze būtu atbrīvota no iemaksām savās izmaksās?
Vēl viens svarīgs reformas aspekts ir iemaksu likmju saglabāšana pašreizējā līmenī, vienlaikus samazinot pabalstus, lai atspoguļotu iedzīvotāju novecošanas demogrāfisko realitāti. Rafelhīšena norāda, ka valdībai jārīkojas ar tādu pašu drosmi, kādu izrādīja bijušais kanclers Gerhards Šrēders, īstenojot Agenda 2010 reformas, kurām bija izšķiroša nozīme Vācijas darba tirgus un ekonomikas stabilizācijā.
Jaunāko paaudžu slogs
Jaunā paaudze arvien vairāk tiek atstāta uz finansiālo slogu, ko rada sabiedrības novecošanās un neilgtspējīgas sociālās sistēmas. Tā kā Baby Boomers aiziet pensijā un viņiem būs nepieciešama lielāka aprūpe, finansiālais spiediens uz jaunākiem darbiniekiem pastiprināsies, ja netiks veiktas būtiskas izmaiņas. Pašreizējā sistēma, pēc Rafelhīšena domām, būtībā aplaupa nākamās paaudzes, lai samaksātu par mūsdienu veco ļaužu vajadzībām, un bez reformām tā sabruks zem sava svara.
Vācijai cīnoties ar sabiedrības novecošanas un saspringto sociālā nodrošinājuma sistēmu problēmām, reformu nepieciešamība nekad nav bijusi tik skaidra. Tas, vai politikas veidotājiem pietiks drosmes veikt nepieciešamās izmaiņas, vēl ir redzams, taču viens ir skaidrs: status quo vairs nav risinājums.